“Divpadsmit dienas iesi pa šo zemi, ko sauc par Pamiru, un visas divpadsmit dienas ceļā nav ne dzīvojamās vietas, ne zāles; ēdiens jānes sev līdzi. Putnu te nav, tāpēc ka ir auksts un augsts. No lielā aukstuma pat uguns te  nav tik gaiša un ne tādā krāsā kā citās vietās un ēdiens ne tik labi vārās.”

Tā rakstījis itāļu ceļotājs Marko Polo 13.gs. Par Pamiru tolaik sauca tikai augstkalnu plato Pjandžas augštecē, kur vienai no tās iztekām ir nosaukums Pamir. Vēlāk šo nosaukumu attiecināja uz plašāku kalnzemi, tai skaitā uz augstkalnu grēdu rajonu ziemeļrietumos no Marko Polo aprakstīta plato. 

Man ir paveicies būt Pamirā vairākas reizes, un, ja tagad jānosauc pašas pārsteidzošākās lietas, tad pirmās nāk prātā aprikozes. Pat ne tās, ko pārdod tirdziņos (kur mērvienība ir spainis!), un ne tās, kas no pārpilnajiem kokiem krīt putekļainā ceļmalā. Es īpaši atceros tās ar piesātināti oranžo krāsu, neaprakstāmo smaržu un garšu, kuras žāvējās saulē uz milzu akmeņiem Bartangas upes ielejā un tieši no akmens vēl siltas tika sabērtas mums kā ceļamaize. 

Otrais, kas atstāju dziļu iespaidu, bija lidojums atpakaļ no kalniem ar vietējā reisa lidmasīnu Vanča- Dušanbe. Mūsu grupa bija vienīgie pasažieri, un neizskatījās, ka tur būtu vieta vēl kādam, vismaz ar lielu bagāžu noteikti ne. Grimstot mākoņos un slīdot pa šaurām spraugām kalnu grēdā, pa ceļam šķērsojām Afganistānas gaisa telpu... Šaus vai nešaus,– tāds bija jautājums, un to vēl vairāk saasināja ziņa, ka aiz mūsu lidmašīnas cieši seko otra ar svarīgu pasažieri – Tadžikijas PSR kompartijas funkcionāru.

Trešais brīnums bija neparasti veidojumi uz ledājiem – saules radiācijas ”nedarbi”: gan saules izkausētas koši zila ūdens piltuves (to diametrs pat var pārsniegt 10m), gan ledus „sēnes”, gan kalgaspori (ledus „lāstekas” no dažu mm līdz pat 2m augstumam). Un tad vēl nodevīgie „sniega purvi” – zem plānas, brūkošas ledāja virskārtas paslēpušies kūstošo ūdeņu ezeriņi.

Ceturtā lieta, kas pārsteidz tikai iesācējus, – pamiriešu viesmīlība. Naktsmājas gatavs piedāvāt vai ikviens, tēja un augļi nekad nebeidzas, tiek dāvātas pašadītas krāsainas zeķes – džurabi. Galvenā ceļotāju nepieciešamība – transports tiek sameklēts jebkuros apstākļos.

Pamira trakts – galvenā  šoseja Kalnu Badahšanas apgabalā. 

Padomju Savienībā šo augstkalnu lielceļu sauca par Lielo Pamira traktu. Ja brauksiet no Dušanbes virzienā uz Horogu (pa trakta rietumu daļu), tad lielākais pārsteigums būs upju kanjonu dziļums un paša lielceļa šaurība. Kad pirmā  sajūsma pierimusi, atliek tikai novērst acis no pelēki brūnās mutuļojošās Pjandžas un paļauties uz šofera prasmi. Kaut kur uz šī ceļa esot uzraksts: „Cilvēk, te tu esi kā asara skropstā!” 

Ne velti pamirieši sakot: „Kas nav gājis pa ovringiem, tas nav redzējis Pamiru.” 

Ovrings ir cilvēku veidots takas paplašinājums (drīzāk jau pārkare!) gar stāvu klinti augstu virs upes. Ovringa  pamatu veido klintī iedzīti koka mieti, virs kuriem klāj zarus, klūgas, akmeņus, šķembas. Vēl 20.gs. 30-tajos gados ovringus izmantoja takās virs Pjandžas, līdz kamēr ap 1940.gadu tur uzbūvēja automašīnām izbraucamu ceļu. 

Pamira trakta rietumu daļa Dušanbe-Horoga daudzviet tika celta vietējo iedzīvotāju  spēkiem. Kā tiek minēts grāmatā Patrunov F. Po Tadzikistanu.- Maskava, 1987.- 219.lpp., lai mēneša laikā pārceltu 1000 tonnu kravas un 1000  strādniekus pāri Obihingou upei, izmantoja sensenu tautas paņēmienu – pludināšanu uz piepūstiem vēršādas maisiem.

Pamira trakta austrumu daļa Oša-Horoga tika izbūvēta ap 1930.-1934.gadu. Šeit nav kanjonu un ceļa nogruvumu, toties ceļotāju gaida citi pārsteigumi – aukstums, sausums, smilšu un putekļu vētras. Berzsala periods te ir tikai 40-60 dienas. Šķērsojot virs 4000m augstas kalnu pārejas, var gadīties izjust kalnu slimību. Pamirieši saka, ka tādos brīžos cilvēkam uzbrucis tutek – ļaunais gars, kas neļauj brīvi kustēties un elpot. 

Tomēr nevaram īsti zināt, vai vārdu tutek saprot visā Pamir, jo te katrā ielejā runājot atšķirīgā dialektā. Arī visgarākajai  Pamira upei (ja neskaita robežupi Pjandžu) ir vairāki vārdi – augštecē Oksu, vidū – Murgaba, lejtecē – Bartanga. Braucot pa Pamira lielceļu, iznāk to sķērsot divreiz.

Latvieši Pamirā

Bez visiem citiem iemesliem, kāpēc ir jāizbauda Pamirs, noteikti jāpiemin, ka šī krāšņā un skarbā zeme ir vilinājusi latviešus vēl tad, kad nebija interneta, kur palasīt priekšgājēju blogus. Te iederētos neliels ieskats Latvijas alpīnisma vēstures grāmatā “No Oliņkalna līdz Everestam” (Rīga: Jāņa sēta,- 1998.- 42.-43., 97.-104.lpp.).

Pati pirmā Latvijas kalnu tūristu ekspedīcija uz Pamiru tika organizēta 1960.gadā, un uzreiz uz pašu Pamira vidieni – Fedčenko ledāju. Tajā pašā vasarā Latvijas alpīnisti Aizalaja grēdā uzkāpa vēl nesasniegtā 6218m virsotnē, kurai  deva vārdu Padomju Latvija (tagad - Latvijas virsotne).

Par Latvijas kalnākāpēju sasniegumiem Pamirā būtu garš stāsts. Šoreiz lai minam tikai Iškašimas unn Šahdaras grēdas, kuras var redzēt un „aptaustīt”, braucot pa Pamira lielceļu.

1969.gadā, kad mūsu kalnākāpēji sāka apgūt DR Pamiru, Uldis Alksnis savā dienasgrāmatā rakstījis: “No DR Pamira paveras neatkārtojams skats uz Hindukušu un tā augstāko virsotni Tiričmiru (7650m). Gandrīz visu pārgājiena laiku dienvidos bija redzami Hindukuša septiņtūkstošnieki.”

70.-80-tajos gados Pamirā Latvijas kalnākāpēji izpētīja kalnu grēdas, kā pirmie izgāja daudzas pārejas. DR Pamirā ir Lavijas universitātes 50 gadu, Klāva Elsberga, Krišjāņa Barona, Latviešu strēlnieku, Daugavas pārejas. Vēl 80-to gadu sākumā kalnu tūristiem nebija atļauts kāpt virsotnēs,- to drīkstēja tikai alpīnisti. Taču „noteikumu ledus” lēnām sakustējās pēc tam, kad 1983.gadā uz Marksa virsotnes tika atrasta zīmīte „vakara pastaigas laikā grupa tūristu no Latvijas uzkāpa Kārļa Marksa smailē (6723m)”. Par tādu pārkāpumu Ulda Alkšņa un Andra Actiņa vadītās grupas izsvītroja no godalgotajām vietām PSRS čempionātā kalnu tūrismā, tomēr rezultāts bija: drīz virsotņu aizlieguma atcēla, un jau 1988.g. augstajās virsotnēs drīkstēja kāpt legāli.

Marksa smaile un tai blakus esošā Engelsa smaile atrodas Šahdaras grēdā, pavisam tuvu Pamira lielceļam, tieši virs Vrang un Langar kišlakiem. Pakāpjoties tām tuvāk,  varēsiet iejusties 70-to gadu ceļotāju lomās.

Ja jums ir paveicies būt pazīstamiem ar kādu no šiem cilvēkiem – Uldis Alksnis, Andris Krūmiņš, Egons Zablovskis, Visvaldis Švinka, Andris Actiņš, Rodrigo Slaviņš, Juris Poļevskis (visus te nav iespējams nosaukt, un daži ir jau aizsaulē – kā Teodors Ķirsis, Guntis Bērziņš), – tad ziniet, ka viņi ir iezīmējuši kartēs jaunas pārejas, izstaigājuši  simtiem kilometru pa Pamira takām un bezceļiem.

Lai arī jūs kalnu ceļos pavada veiksme un jaunatklājēja prieks!

Materiālu sagatavojusi AdventureLab draugs un aktīva ceļotāja Līga Zariņa, izmantojot alpīnisma vēstures materiālus un personīgās atmiņas par Pamira pārgājieniem 1987.-1990.